nezudusī paaudze

man gadījās piedzimt paaudzē, kas ir par vēlu.l ai piedalītos lielās vēstures veido, par vēlupat, lai to pilncērtīgi atcerētos un saprastu. Atceros, kā vaicāta par to, vai atceros dziesmoto revolūciju teicu, ka neskaidri, lai gan padomājot atceros, ka man bija četri – nu kāds velnsarārā neskaidri, es laimīgi kūkoju savā nodabā.

upd. par to pašu citreiz:

Saukt savu paaudzi par zaudēto ir saldi un vilinoši. Es piedzimu dīvainā paaudzē, kurai nebija (nav) rētu, ko laizīt: daudz par vēlu lai izjustu īsteno padomju elpu, mazliet par vēlu, lai aktīvi piedalītos atmodā un mazliet par agru, lai neizjustu skaudru LIELO NOTIKUMU trūkumu savās dzīvēs. Mana paaudze ir tā, kurai vecāki un pat vecākie brāļi un māsas spēj reflektēt par padomju feelingu, ugunskuriem un barikādiem, ir sajūta, ka tas ir devis katra individuālās dzīves “attaisnojumu”. Nu “kaut kā padarīta” sajūtu.

ar kāzām viss pa vecam

Ir tik jocīgi piedalīties divdesmitgadnieku kāzās uz saprast, ka kāzas svin uz mata tāpat, kā to darīja mani vai viņu vecāki. tās pašas kamolu mešanas pār ozolu, atslēgu dalīšanas, šķīvju plēšanas, šūpināšana šūpolēs, ziedu nolikšana pie ozoliem utt. Pat kāzu avīze ir viens pret viens savietojama ar kāzu avīzi toreiz. Bet jaunieši, kas precas, taču ir mūsdienīgi, stilīgi, lai ko tas arī nenozīmētu.